Dzīvsudraba sfigmomanometri. Ir divu veidu: galda un stāvus. Galda dzīvsudraba sfigmomanometri ir strukturāli stabili un uzticami; stāvošie sfigmomanometri ir regulējami augstumā-, un to uzticamo rezultātu dēļ tos izmanto visbiežāk. Tomēr pēdējais ir nedaudz lielāks un mazāk pārnēsājams, un abi rada dzīvsudraba noplūdes risku. Viņu asinsspiediena mērīšanas princips ir balstīts uz auskulāciju, un tie galvenokārt sastāv no trim daļām: balona, aproces un manometra. Manšetes gumijas pūslis ir savienots attiecīgi ar balonu un manometru, veidojot slēgtu cauruļu sistēmu. Manometri ir divu veidu: dzīvsudraba kolonna un atspere.
Elektroniskie sfigmomanometri. Atkarībā no mērījumu vietas tos var sīkāk iedalīt augšdelmā, plaukstas locītavā, pirkstos, manuālajos un automātiskajos veidos. To priekšrocības ir ērta darbība un intuitīvi nolasījumi; vienkārši ieslēdzot slēdzi, automātiski tiek veikti mērījumi, padarot tos piemērotus lietošanai mājās. Tomēr elektroniskajiem sfigmomanometriem ir arī lielas kļūdas, un tiem ir nepieciešama bieža kalibrēšana ar standarta dzīvsudraba sfigmomanometru. Tās darbības principi ietver auskultāciju (pazīstama arī kā Korotkoff skaņas metode) vai oscilometrisko metodi (pazīstama arī kā oscilācijas metode). Tas galvenokārt sastāv no gāzes spiediena sensora, spiediena miniatūra gaisa sūkņa, elektroniski kontrolēta izplūdes vārsta, saistītās programmatūras, mehāniskā lēnā izplūdes vārsta un solenoīda ātrās izplūdes vārsta.
Pneimatiskajā sfigmomanometrā, ko klīniski dēvē arī par bezūdens sfigmomanometru vai atsperi{0}}pielādētu sfigmomanometru, spiediena mērīšanai izmanto gaisa sūkni. Tas ir mazs un pārnēsājams, taču, atkārtoti lietojot, atsperes īpašības var mainīties, ietekmējot rezultātu precizitāti. Tāpēc ir nepieciešama periodiska kalibrēšana ar standarta dzīvsudraba sfigmomanometru. Tagad to klīniski izmanto reti.
