Ķīmiskā kolorimetriskā metode
Princips: Agrīnās asins glikozes mērītāji izmantoja glikozes oksidāzes kolorimetrisko metodi. Teststrēmele reaģē ar asinīm, mainot krāsu. Pēc noteikta laika asins piliens tiek noslaucīts un paraugs tiek atgriezts atpakaļ mērītājā, lai izmērītu hromatogrammu un iegūtu glikozes līmeni asinīs.
Priekšrocības: ātrāk nekā bioķīmiskie analizatori, prasa mazāk asiņu.
Glikozes oksidāzes elektrodu mērīšanas metode
Princips: Glikozes līmeni asinīs mēra, mērot strāvu, ko rada reakcija starp glikozi asinīs un glikozes oksidāzi teststrēmeles. Lielākā daļa tirgū pieejamo modeļu izmanto glikozes oksidāzes mērīšanas metodi.
Priekšrocības: ātrāk nekā bioķīmiskie analizatori un ķīmiskās metodes (30 sekunžu laikā), nepieciešams mazāk asiņu (mazāk par 5 mikrolitriem).
Glikozes dehidrogenāzes elektrodu mērīšanas metode (FAD)
Princips: Glikozes līmeni asinīs mēra, mērot strāvu, ko rada reakcija starp glikozi asinīs un glikozes dehidrogenāzi teststrēmeles.
Priekšrocības: Papildus oksidāzes priekšrocībām tas ir specifisks glikozei, to neietekmē skābeklis, viegli uzglabājams, un to var lietot līdz derīguma termiņa beigām pēc atvēršanas.
PQQ (glikozes dehidrogenāzes) elektrodu mērīšanas metode
Princips: Glikozes līmeni asinīs mēra pēc strāvas, ko rada reakcija starp glikozi asinīs un glikozes dehidrogenāzi uz testa strēmeles. Galvenie veidi ir Roche Superior, Lisutan un Omron 215.
Priekšrocības: Papildus oksidāžu priekšrocībām tas novērš trūkumus, jo oksidāzes ir grūti saglabāt zemā ūdeņraža satura dēļ gaisā. Parasti pēc atvēršanas to var izmantot līdz derīguma termiņa beigām.
